Mākslas galerija
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
VECMEISTARU DARBU IZSTĀDE
Galerijā būs izvietoti 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma, Livonijā strādājošo mākslinieku darbi (reprodukcijas), kuros attēlota gleznainā Liepas muižas apkārtne.
Muižā bieži viesojušies tādi mākslinieki, kā Kārlis Gothards Grass, (Karl Gothard Grass), Johans Vilhelms fon Krauze (Johan Wilhelm von Krause) (1803 - 1889), Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) (1742–1823). Apmeklētāji varēs iepazīties arī ar Gerharda Vilhelma fon Reiterna darbiem (Gerhardt Wilhelm von Reutern). 2015. gada decembrī mūsu galerija tiks papildināta ar romantiskām Fridriha Kaspara Dāvida ainavām (reprodukcijas).
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
MŪSDIENU MEISTARU DARBU IZSTĀDE
KESTUTA BENEDIKA (KESTUTIS BENEDIKAS, Lietuva) SKULPTŪRA "MIRKLIS PIRMS..."
Skulptūra tika uzstādīta 2015. gada 21. jūnijā norā pie muižas iebrauktuves kā pirmais 2015. gada 23. jūlijā atklātās izstādes, MĀKSLAS OBJEKTS.
Pēc meistara vārdiem, šīs skulptūras radīšanai viņu iedvesmoja plašums, kas atklājas muižas apmeklētāja skatienam. Gaiss, telpa un plašums! Gribas skriet lejup pa lauku, gar ezeriem, uzņemot ātrumu un – izplešot rokas – pacelties gaisā, it kā justu atbrīvošanos! Nav vajadzīgs vairs nekas, tikai lidojums. Skulptūras centrā atrodas ar gaisu pildīta telpa, aplis – dvēseles, saules simbols. Skulptūras atainojums ir līdzīgs cilvēka dvēseles lidojumam, kura, ieaugusi ar saknēm zemē, ar grūtībām atraujas no visa laicīgā, tiecas uz augšu, debesīs – kur ir lidojums, brīvība un gaiss.
Koka otrā dzīve.
Zīmīgi ir tas, ka skulptūra ir izveidota no savu mūžu nodzīvojuša koka, kas stāvēja lejā pie Liepas muižas ieejas. Koks atceras tos laikus, kad muiža dzīvoja savu ierasto dzīvi, atceras saimniekus un viesus, kas pie viņiem ciemojās. Skulptors deva kokam otru dzīvi. Smagnēja lejasdaļa, kā atbalsts un saikne ar zemi. Un plati spārni. Atbrīvotas dvēseles pacelšanās. Pacelšanās, roku – spārnu vēziens un atbrīvošanās. Skulptors ir nosaucis darbu “Mirklis pirms...” – kā simbolu pārejai no piezemētības uz dvēseles lidojumu. Viņš iemūžināja tieši brīdi, kad rokas ceļas augšup un miesa ir gatava pacelties – kā paceļas putns vai lidmašīna, beidzot pārvarot zemes pievilkšanas spēku. “Lidot augšup ir grūti, tādeļ spārniem ir jābūt lieliem.” – paskaidro Kestutis. Skulptūra ir izveidota no koka – tas arī ir simboliski. Koks, atšķirībā no bronzas un akmens – ir dzīvs.
Koka simbolisms. Koks ar savu vainagu dod mums spēku, koks dod augļus. Cilvēks ar to identificējas, jūt savu izaugsmi. Koks vienmēr kalpo par cilvēka balstu, pat pēdējā brīdī, kad tas nokalst, tas kalpo – vai par māju, vai par malku, pat pēdējā brīdī koks rūpējas par cilvēku, dodot tam patvērumu vai sasildot. Koks – bezgalīgas dzīves simbols: koku var nocirst, bet no tā saknēm var izaugt jauni dzinumi.
“Vectēvs stāstīja, ka pie viņa mājas stāvēja liels ozols. Tas izauga no cita ozola, kuru nozāģēja pirms daudziem gadiem, - atceras skulptors. – No nozāģētā ozola tad uzbūvēja māju, bet jaunais dzinums pārvērtās lielā kokā un kļuva par visas ģimenes sargu.” Ja ir saknes – visa sistēma var atjaunoties un vecā vietā vienmēr veidojas jaunais. Kā jauni spārni izaug veco sakņu vietā. Šī simbolika atspoguļojas Kestuta darbā = lielas saknes, kuras turas pie zemes, un lieli spārni, kas ir izauguši pateicoties zemes spēkam un tiecas uz augšu.
" Mirklis pirms...”. “Kas ir lielāks – spārni vai saknes? – mēs pajautājām skulptūras autoram, un kādēļ tieši šeit, Liepas muižā, viņā dzima šis tēls . “Runā, ka, lai izpētītu mazo, niecīgo, ir vajadzīgs mikroskops, bet lielo – debesis un zvaigznes – mēs pētām ar teleskopu. Mēs, debesu dvēseles, piedzimstam uz zemes un dzīves beigās atkal dodamies uz debesīm. Kas ir mūsu dzīve? Īslaicīga apstāšanās mūsu ceļā starp zemi un debesīm. Mēs nezinām – kas atrodas lejā, kuri ir mūsu zemes spēks, un kas mūs gaida augšā – debesīs, uz kurām mēs tā tiecamies? Vai mums patiks kāpt lejup vai augšup? Dzīvē vienmēr ir brīži, kad mēs uz mirkli apstājamies – starp debesīm un zemi, starp saknēm un brīvību. Un kā cilvēkam ir vairāk – sakņu vai spārnu? Dažreiz ir jāapstājas, lai to sparastu. Paskatieties uz skulptūru – cik skaidri tā simbolzē šādu apstāšanos ceļa vidū, tieši mūsu sirdī, kuri ir pati dzīves būtība, kur vienmēr jūs atradīsiet atbildi uz šo jautājumu."
MATIASA JANSONA (Latvija) SKULPTŪRAS “ACS” un “SPIRĀLE”
Divas skulpturālas kompozīcijas, kas ir plānotas izstādes atklāšanai un radītas speciāli šai vietai – “Acs” un “Spirāle”, aizrauj skatītāju ar neparastu rakursu spēli – jūs varat lūkoties caur tām, atklājot aizvien jaunas muižas ainavu nokrāsas un iezīmes.
Skulptūras ir augstas – tikai paceļot roku augšup, ir iespējams aizsniegties līdz augšējiem punktiem, tādēļ ir jāstāv 3-4 metru attālumā no tām. Skulptūras stāv laukumiņā, no kura ir redzamas dažādas muižas bagātīgo ainavu nogāzes. Var nedaudz pavērst “aci” uz citu pusi, var pakāpties soli pa kreisi, soli pa labi, un atkal atklājas jauns rakurss, jauna ainava “pievienojas” mūsu “gleznai”.
Īpaši interesanti ir apskatīt „Acs” “gleznu” saulrieta vai saullēkta laikā, kad saules stars nokļūst skulptūras daudzkrāsainās acs iekšienē – notvert staru “acī” un vērot, kā riet saule un kā mainās apkārtējais izplatījums, radot aizvien jaunas un jaunas “gleznas”. Respektīvi, ir izmantots tas pats “sinerģijas” princips, kad fons tiek uzklāts uz priekšmeta, iesaistot skatītāju mainīgo “gleznu” spēlē.
Skulptūru kompozīcija “Spirāle” simbolizē dzīvi, laiku, kas virzās kā čūska. Metafora “čūska”. Dzīves ceļš nekad nav taisns, tas locās, tajā vienlaikus risinās vairāki dzīves sižeti, it kā vairākas dzīves, kuras cilvēks nodzīvo dažādos “paralēlos” visumos – māja, darbs, attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Dzīves paralēles kaut kādā brīdī satiekas vienā punktā, radot mezglu, vai savienojas vienā varenā zarā, lai pēc tam atkal sadalītos vairākos atsevisķos ceļos - stāstos, kas gandrīz nekrustojas.
“Skaistums ir tā acīs, kurš skatās” – tā saka sens sakāmvārds. Tādēļ skulptūrā “Spirāle” visas līnijas kopā veidā “aci”, kuras centrā karājas “lodziņš” – redzoklis, caur kuru jūs varat apskatīt jūs ietverošo telpu. Tad skulptūras “acs” kļūst par jūsu aci, un jūs atkal lūkojaties uz dažādām pusēm, iegūstot dažādas atdzīvojušās – kā burvju pasakā - ainas.
Interesanti ir nofotogrāfēt redzēto caur šādu actiņu: no vienas “acs” puses ir redzama māja, bet, ja palūkoties no otras puses – redzams lauks, parks, putni un debesis! Skatītājs pieslēdzas kopējai ainai, bet skatītājs ir gan pats cilvēks, gan visa apkārtējā telpa, iespkaitot, piemēram, māju. Un tad, no vienas puses it kā māja “skatās” uz mežu, no otras puses – mežs “skatās” uz māju. Ļoti neparasta sajūta pēc šādiem atklājumiem!
Acs – kā burvju pārvērtības objekts, caur kuru nokļūsti citā pasaulē, un ir interesanti vērot šo pasauli agrā rītā, dienā, vakarā – “ainas” vienmēr būs dažādas. Kā dzīvē – katrs cilvēks redz ko savu. “Dzīves spirāle” – šāds bija sākotnējais kompozīcijas nosaukums. Tomēŗ meistars atstāja nosaukumā tikai vārdu “Spirāle”, lai skatītājs pats varētu atminēt šīs vietas noslēpumu.
Un vēl - viena “redzokļa” iekšienē karājas mazs zvaniņš. Zvaniņš - simbolisks. Tas nerada skaņu. Šajā senajā, leģendu apvītajā 17.gs. muižā, kura ir pārdzīvojusi vairākus savus saimniekus, bijusi neskaitāmu notikumu lieciniece, ar jums runās Viņas Augstība Daba.
NEPARASTA IZSTĀDE KLĒTĪ
Matiass ir arī muižas kungu mājas klētī iekārtotās neparastās izstādes galvenais kurators.
Šī ir pirmā izstādes ekspozīcija atjaunojamās Liepas muižas teritorijā, tā teikt, “spalvas iemēģināšana”, jo mēs vēlamies parādīt, kā, tādu telpu – lopu kūti –, kas pirmajā acu uzmetienā liekas pilnīgi nepiemērota šim nolūkam,var izmantot mākslas darbu izstādei.
Šī vecā 17.gs. saimniecības ēka pārvērtusies par telpu, kurā ir ietverta gan apkārtējā daba, gan klēts iekšējo sienu, grīdas un griestu daba, gan pats skatītājs. Sienas – tās ir daļēji no koka, daļēji no akmens, daļēji ar apmetumu. Tas ir ļoti interesanti, jo katrai gleznai var atrast savu īpašo vietu, neradīt vidi mākslīgi, bet it kā ieglezot gleznu šajā dabīgajā veclaiku telpā, kas ir atnākusi līdz šodienai no tālā 17. gadsimta.
Tiek uzskatīts, ka eksponēšani ideāls fons ir balts kubs, bet dažreiz tas nemaz nav vajadzīgs, jo ir cits fons. Fons, kas rotājas kopā ar gleznu. Tad glezna vairs nerotājas uz fona, bet it kā savienojas ar to, veidojot “orķestri” un radot daudzplānu “skaņu”.
Klēts telpa ir interesanta vēl ar to, ka tā ir augsta, kas ļauj izstādīt pietiekami lielus priekšmetus, kas tiks “ievietoti” šajā telpā tik pat organiski, cik gleznas. Tāds savienojums rada elementu daudzlīmeņu, daudzplānu ekspozīciju, katram elementam pievienojot "orķestrim" savu unikālo melodiju. Tāpat mēs strādāsim arī ar apgaismojumu.
No vienas puses – tur ieplūst dienas gaisma un, atšķirībā “no istāžu pagrabiem”, gaisma ir dzīva, no otras puses – tai tiks pievienots mākslīgais apgaismojums - arī rūpīgi pieskaņots gleznām - kas iekļausies šajā vidē tāpat, kā simfoniskajā orķestrī iekļaujas vēl viens instruments, pievienojot savu unikālo skanējumu. Telpai ir milzīgi vārti, kas pagaidām nav pilnīgi atvērti, bet mēs varam tos atvēŗt, lai daba vēl vairāk ienāktu šajā telpā.
Interesanti, ka šīs ēkas atjaunošanas darbi arī notiek pa posmiem – katrs nākamais “posms” pievienojas nākamajam. Mēs izveidojām pirmā stāva telpu un tagad akurāti "ierakstam" tajā otro stāvu. Puse no kūts jau ir atbrīvota, tajā ir 15 ekspozīcijas vietas. Protams, tajās var izvietot vai nu pa vienai gleznai, vai savietot "saskanīgus" darbus.
Izstāde patiesi ir neparasti burvīga, pārveidojoša, pārradoša. Var teikt, ka mēs cenšamies savietot nesavienojamo. Pirmajā acu uzmetienā tas var likties dīvaini : "Ko, man māksla jāskatās kūtī?!. Patiesi, tas ir neparasti ikdienišķai uztverei. Parasti cilvēks, dodoties pie dabas, to sagrauj, mēģina uzlabot. Bet šeit mēs redzam, kā cilvēks "ierakstās" dabā, savienojas ar to. Neparasta sajūta, kad pēkšņi tu kļūsti viens veseles ar tevi ietverošo visumu, bet neizzūdi tajā, sākot skanēt savā neatkārtojamajā melodijā. Neiedomājama sevis sajušana. Lūk, tas ir tas unikāli maģiskais, kas notiek ar "skatītāju", kas ir ieradies izstādē.
SKULPTORS MATIASS JANSONS
Matiass Jansons (Latvija) – skulptors trešajā paaudzē, kas dzīvo un strādā netālu no muižas miestā "Siļķes" (www.artsilkes.lv). Pie viņa uz darbnīcu dodas no tālienes, lai paskatītos darbus un tos pasūtītu. Matiass ir interesansts stāstnieks, kas ar prieku novadīs jums minieksursiju, pastāstīs par saviem slavenajiem senčiem, pacienās ar īpašu zāļu tēju.
VECMEISTARU DARBU IZSTĀDEGalerijā būs izvietoti 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma, Livonijā strādājošo mākslinieku darbi (reprodukcijas), kuros attēlota gleznainā Liepas muižas apkārtne.
Muižā bieži viesojušies tādi mākslinieki, kā Kārlis Gothards Grass, (Karl Gothard Grass), Johans Vilhelms fon Krauze (Johan Wilhelm von Krause) (1803 - 1889), Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) (1742–1823). Apmeklētāji varēs iepazīties arī ar Gerharda Vilhelma fon Reiterna darbiem (Gerhardt Wilhelm von Reutern). 2015. gada decembrī mūsu galerija tiks papildināta ar romantiskām Fridriha Kaspara Dāvida ainavām (reprodukcijas).
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
MŪSDIENU MEISTARU DARBU IZSTĀDEKESTUTA BENEDIKA (KESTUTIS BENEDIKAS, Lietuva) SKULPTŪRA "MIRKLIS PIRMS..."
Skulptūra tika uzstādīta 2015. gada 21. jūnijā norā pie muižas iebrauktuves kā pirmais 2015. gada 23. jūlijā atklātās izstādes, MĀKSLAS OBJEKTS.
Pēc meistara vārdiem, šīs skulptūras radīšanai viņu iedvesmoja plašums, kas atklājas muižas apmeklētāja skatienam. Gaiss, telpa un plašums! Gribas skriet lejup pa lauku, gar ezeriem, uzņemot ātrumu un – izplešot rokas – pacelties gaisā, it kā justu atbrīvošanos! Nav vajadzīgs vairs nekas, tikai lidojums. Skulptūras centrā atrodas ar gaisu pildīta telpa, aplis – dvēseles, saules simbols. Skulptūras atainojums ir līdzīgs cilvēka dvēseles lidojumam, kura, ieaugusi ar saknēm zemē, ar grūtībām atraujas no visa laicīgā, tiecas uz augšu, debesīs – kur ir lidojums, brīvība un gaiss.
Koka otrā dzīve.
Zīmīgi ir tas, ka skulptūra ir izveidota no savu mūžu nodzīvojuša koka, kas stāvēja lejā pie Liepas muižas ieejas. Koks atceras tos laikus, kad muiža dzīvoja savu ierasto dzīvi, atceras saimniekus un viesus, kas pie viņiem ciemojās. Skulptors deva kokam otru dzīvi. Smagnēja lejasdaļa, kā atbalsts un saikne ar zemi. Un plati spārni. Atbrīvotas dvēseles pacelšanās. Pacelšanās, roku – spārnu vēziens un atbrīvošanās. Skulptors ir nosaucis darbu “Mirklis pirms...” – kā simbolu pārejai no piezemētības uz dvēseles lidojumu. Viņš iemūžināja tieši brīdi, kad rokas ceļas augšup un miesa ir gatava pacelties – kā paceļas putns vai lidmašīna, beidzot pārvarot zemes pievilkšanas spēku. “Lidot augšup ir grūti, tādeļ spārniem ir jābūt lieliem.” – paskaidro Kestutis. Skulptūra ir izveidota no koka – tas arī ir simboliski. Koks, atšķirībā no bronzas un akmens – ir dzīvs.
Koka simbolisms. Koks ar savu vainagu dod mums spēku, koks dod augļus. Cilvēks ar to identificējas, jūt savu izaugsmi. Koks vienmēr kalpo par cilvēka balstu, pat pēdējā brīdī, kad tas nokalst, tas kalpo – vai par māju, vai par malku, pat pēdējā brīdī koks rūpējas par cilvēku, dodot tam patvērumu vai sasildot. Koks – bezgalīgas dzīves simbols: koku var nocirst, bet no tā saknēm var izaugt jauni dzinumi.
“Vectēvs stāstīja, ka pie viņa mājas stāvēja liels ozols. Tas izauga no cita ozola, kuru nozāģēja pirms daudziem gadiem, - atceras skulptors. – No nozāģētā ozola tad uzbūvēja māju, bet jaunais dzinums pārvērtās lielā kokā un kļuva par visas ģimenes sargu.” Ja ir saknes – visa sistēma var atjaunoties un vecā vietā vienmēr veidojas jaunais. Kā jauni spārni izaug veco sakņu vietā. Šī simbolika atspoguļojas Kestuta darbā = lielas saknes, kuras turas pie zemes, un lieli spārni, kas ir izauguši pateicoties zemes spēkam un tiecas uz augšu.
" Mirklis pirms...”. “Kas ir lielāks – spārni vai saknes? – mēs pajautājām skulptūras autoram, un kādēļ tieši šeit, Liepas muižā, viņā dzima šis tēls . “Runā, ka, lai izpētītu mazo, niecīgo, ir vajadzīgs mikroskops, bet lielo – debesis un zvaigznes – mēs pētām ar teleskopu. Mēs, debesu dvēseles, piedzimstam uz zemes un dzīves beigās atkal dodamies uz debesīm. Kas ir mūsu dzīve? Īslaicīga apstāšanās mūsu ceļā starp zemi un debesīm. Mēs nezinām – kas atrodas lejā, kuri ir mūsu zemes spēks, un kas mūs gaida augšā – debesīs, uz kurām mēs tā tiecamies? Vai mums patiks kāpt lejup vai augšup? Dzīvē vienmēr ir brīži, kad mēs uz mirkli apstājamies – starp debesīm un zemi, starp saknēm un brīvību. Un kā cilvēkam ir vairāk – sakņu vai spārnu? Dažreiz ir jāapstājas, lai to sparastu. Paskatieties uz skulptūru – cik skaidri tā simbolzē šādu apstāšanos ceļa vidū, tieši mūsu sirdī, kuri ir pati dzīves būtība, kur vienmēr jūs atradīsiet atbildi uz šo jautājumu."
MATIASA JANSONA (Latvija) SKULPTŪRAS “ACS” un “SPIRĀLE”
Divas skulpturālas kompozīcijas, kas ir plānotas izstādes atklāšanai un radītas speciāli šai vietai – “Acs” un “Spirāle”, aizrauj skatītāju ar neparastu rakursu spēli – jūs varat lūkoties caur tām, atklājot aizvien jaunas muižas ainavu nokrāsas un iezīmes.
Skulptūras ir augstas – tikai paceļot roku augšup, ir iespējams aizsniegties līdz augšējiem punktiem, tādēļ ir jāstāv 3-4 metru attālumā no tām. Skulptūras stāv laukumiņā, no kura ir redzamas dažādas muižas bagātīgo ainavu nogāzes. Var nedaudz pavērst “aci” uz citu pusi, var pakāpties soli pa kreisi, soli pa labi, un atkal atklājas jauns rakurss, jauna ainava “pievienojas” mūsu “gleznai”.
Īpaši interesanti ir apskatīt „Acs” “gleznu” saulrieta vai saullēkta laikā, kad saules stars nokļūst skulptūras daudzkrāsainās acs iekšienē – notvert staru “acī” un vērot, kā riet saule un kā mainās apkārtējais izplatījums, radot aizvien jaunas un jaunas “gleznas”. Respektīvi, ir izmantots tas pats “sinerģijas” princips, kad fons tiek uzklāts uz priekšmeta, iesaistot skatītāju mainīgo “gleznu” spēlē.
Skulptūru kompozīcija “Spirāle” simbolizē dzīvi, laiku, kas virzās kā čūska. Metafora “čūska”. Dzīves ceļš nekad nav taisns, tas locās, tajā vienlaikus risinās vairāki dzīves sižeti, it kā vairākas dzīves, kuras cilvēks nodzīvo dažādos “paralēlos” visumos – māja, darbs, attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Dzīves paralēles kaut kādā brīdī satiekas vienā punktā, radot mezglu, vai savienojas vienā varenā zarā, lai pēc tam atkal sadalītos vairākos atsevisķos ceļos - stāstos, kas gandrīz nekrustojas.
“Skaistums ir tā acīs, kurš skatās” – tā saka sens sakāmvārds. Tādēļ skulptūrā “Spirāle” visas līnijas kopā veidā “aci”, kuras centrā karājas “lodziņš” – redzoklis, caur kuru jūs varat apskatīt jūs ietverošo telpu. Tad skulptūras “acs” kļūst par jūsu aci, un jūs atkal lūkojaties uz dažādām pusēm, iegūstot dažādas atdzīvojušās – kā burvju pasakā - ainas.
Interesanti ir nofotogrāfēt redzēto caur šādu actiņu: no vienas “acs” puses ir redzama māja, bet, ja palūkoties no otras puses – redzams lauks, parks, putni un debesis! Skatītājs pieslēdzas kopējai ainai, bet skatītājs ir gan pats cilvēks, gan visa apkārtējā telpa, iespkaitot, piemēram, māju. Un tad, no vienas puses it kā māja “skatās” uz mežu, no otras puses – mežs “skatās” uz māju. Ļoti neparasta sajūta pēc šādiem atklājumiem!
Acs – kā burvju pārvērtības objekts, caur kuru nokļūsti citā pasaulē, un ir interesanti vērot šo pasauli agrā rītā, dienā, vakarā – “ainas” vienmēr būs dažādas. Kā dzīvē – katrs cilvēks redz ko savu. “Dzīves spirāle” – šāds bija sākotnējais kompozīcijas nosaukums. Tomēŗ meistars atstāja nosaukumā tikai vārdu “Spirāle”, lai skatītājs pats varētu atminēt šīs vietas noslēpumu.
Un vēl - viena “redzokļa” iekšienē karājas mazs zvaniņš. Zvaniņš - simbolisks. Tas nerada skaņu. Šajā senajā, leģendu apvītajā 17.gs. muižā, kura ir pārdzīvojusi vairākus savus saimniekus, bijusi neskaitāmu notikumu lieciniece, ar jums runās Viņas Augstība Daba.
NEPARASTA IZSTĀDE KLĒTĪ
Matiass ir arī muižas kungu mājas klētī iekārtotās neparastās izstādes galvenais kurators.
Šī ir pirmā izstādes ekspozīcija atjaunojamās Liepas muižas teritorijā, tā teikt, “spalvas iemēģināšana”, jo mēs vēlamies parādīt, kā, tādu telpu – lopu kūti –, kas pirmajā acu uzmetienā liekas pilnīgi nepiemērota šim nolūkam,var izmantot mākslas darbu izstādei.
Šī vecā 17.gs. saimniecības ēka pārvērtusies par telpu, kurā ir ietverta gan apkārtējā daba, gan klēts iekšējo sienu, grīdas un griestu daba, gan pats skatītājs. Sienas – tās ir daļēji no koka, daļēji no akmens, daļēji ar apmetumu. Tas ir ļoti interesanti, jo katrai gleznai var atrast savu īpašo vietu, neradīt vidi mākslīgi, bet it kā ieglezot gleznu šajā dabīgajā veclaiku telpā, kas ir atnākusi līdz šodienai no tālā 17. gadsimta.
Tiek uzskatīts, ka eksponēšani ideāls fons ir balts kubs, bet dažreiz tas nemaz nav vajadzīgs, jo ir cits fons. Fons, kas rotājas kopā ar gleznu. Tad glezna vairs nerotājas uz fona, bet it kā savienojas ar to, veidojot “orķestri” un radot daudzplānu “skaņu”.
Klēts telpa ir interesanta vēl ar to, ka tā ir augsta, kas ļauj izstādīt pietiekami lielus priekšmetus, kas tiks “ievietoti” šajā telpā tik pat organiski, cik gleznas. Tāds savienojums rada elementu daudzlīmeņu, daudzplānu ekspozīciju, katram elementam pievienojot "orķestrim" savu unikālo melodiju. Tāpat mēs strādāsim arī ar apgaismojumu.
No vienas puses – tur ieplūst dienas gaisma un, atšķirībā “no istāžu pagrabiem”, gaisma ir dzīva, no otras puses – tai tiks pievienots mākslīgais apgaismojums - arī rūpīgi pieskaņots gleznām - kas iekļausies šajā vidē tāpat, kā simfoniskajā orķestrī iekļaujas vēl viens instruments, pievienojot savu unikālo skanējumu. Telpai ir milzīgi vārti, kas pagaidām nav pilnīgi atvērti, bet mēs varam tos atvēŗt, lai daba vēl vairāk ienāktu šajā telpā.
Interesanti, ka šīs ēkas atjaunošanas darbi arī notiek pa posmiem – katrs nākamais “posms” pievienojas nākamajam. Mēs izveidojām pirmā stāva telpu un tagad akurāti "ierakstam" tajā otro stāvu. Puse no kūts jau ir atbrīvota, tajā ir 15 ekspozīcijas vietas. Protams, tajās var izvietot vai nu pa vienai gleznai, vai savietot "saskanīgus" darbus.
Izstāde patiesi ir neparasti burvīga, pārveidojoša, pārradoša. Var teikt, ka mēs cenšamies savietot nesavienojamo. Pirmajā acu uzmetienā tas var likties dīvaini : "Ko, man māksla jāskatās kūtī?!. Patiesi, tas ir neparasti ikdienišķai uztverei. Parasti cilvēks, dodoties pie dabas, to sagrauj, mēģina uzlabot. Bet šeit mēs redzam, kā cilvēks "ierakstās" dabā, savienojas ar to. Neparasta sajūta, kad pēkšņi tu kļūsti viens veseles ar tevi ietverošo visumu, bet neizzūdi tajā, sākot skanēt savā neatkārtojamajā melodijā. Neiedomājama sevis sajušana. Lūk, tas ir tas unikāli maģiskais, kas notiek ar "skatītāju", kas ir ieradies izstādē.
SKULPTORS MATIASS JANSONS
Matiass Jansons (Latvija) – skulptors trešajā paaudzē, kas dzīvo un strādā netālu no muižas miestā "Siļķes" (www.artsilkes.lv). Pie viņa uz darbnīcu dodas no tālienes, lai paskatītos darbus un tos pasūtītu. Matiass ir interesansts stāstnieks, kas ar prieku novadīs jums minieksursiju, pastāstīs par saviem slavenajiem senčiem, pacienās ar īpašu zāļu tēju.
